Reāli mana dzīve bieži vien ir bijusi saspringta un stresaina. Sanācis tā, ka bieži ir trāpījies mācīties pie tiem skolotājiem, kuri ir vieni no bargākajiem, skolas, kur ir diezgan daudz jāmācas utt. Bet reāli man vienmēr nav bijis tik grūti visu šo panest, nav bijis tā, ka es kaut kur izgāztos vai arī , kad es nepaspēju izdarīt kaut ko laikā, tad man nepieņemtu vai tāpēc iegāstu. Es tagad vairāk vai mazāk runāju tikai par mācībām, jo reāli dzīvē ir bijušas vēl neticamākas situācijas. Katrā ziņā es zinu, ka viss kas notiek, tas notiek caur Dievu. Dievs spēj darīt brīnuma lietas, tā tas ir
Vēl tagad atceros 11. klasi. Man skolā bija programmēšanas pamati, Pascal un nedaudz ar HTML vajadzēja pastrādāt. Gada beigās bija eksāmens, uz kuru pilnīgi visi pārējie bija kārtīgi samācījušies. Eksāmens nebija no tiem vieglākajiem, bija 20 biļetes, kur katra sastāvēja no 3 daļām, kur 1. daļa bija teorija par Pascal, bet 2.,3. daļa bija programmas uzrakstīšanas daļas. Tā kā es ar Pascal nekad agrāk nebiju darbojies, tāpat manas zināšanas Pascal bija tik cik kladē, jo reāli no galvas neko daudz nepratu, tad iemācīties tik daudz biļetes bija vnk nereāli. Bija sanācis tā, ka eksāmens bija pēc Ziemassvētkiem, tāpēc bija it kā daudz laika gatavoties, bet nu es kā parasti atliku visu uz pēdējo, tāpēc reāli atcerējos, ka man programmēšanā būs eksāmens tikai dažas dienas pirms brīvlaika beigām. Sanāca tā, ka eksāmena biļetes es arī nevarēju sadabūt, bet nu galu galā vienu dienu pirms eksāmena biļetes dabūju. Domāju ,ka nekas , gan jau programmas uzrakstīšu, ierakstīšu flashā, tad kamēr neredz iekopēšu un nodošu , bet nu teorija nekas, lai jau paliek. Tad atlika tikai dabūt Turbo Pascal programmu un jāuzdrukā ātri pēc neta pamācībām, bet visu dienu nočakarējos, lai dabūtu strādājošu Pascal. Jo atceros, ka novilku ne to, tad īsto , bet kopā abi sedzās un kamēr visu sataisīju kā nākas pagāja tā diena. Biju baigi izmisis. Un tad kad gribēju sākt rakstīt programmas, tad sapratu ,ka tas nemaz nebūs tik viegli. Galu galā bija jau baigi vēls, biju noguris un diemžēl tikai tad es iedomājos lūgt Dievu. Tā nu es zināju tikai pašu pirmo biļeti, tas ir 3 jautājumus, paša pirmā biļete bija arī pati vieglākā. Nākošajā rītā es vēlreiz lūdzu Dievam, lai viņš man palīdz nokārtot eksāmenu. Ierodoties skolā, visi jau gaidīja pie klases durvīm. Paziņoja, ka sauks pēc alfabēta, un kad būs izņemtas lielākā daļa biļetes, tad atkal visas saliks kopā. Tā kā man uzvārds bija pie peigām, tad es nodevos gaidīšanā un jautāšanā, jautājot, kas par biļeti ir bijusi tam ,kas iznāca no klases. Jāsaka gan, ka ilgi bija jāgaidā, tāpēc es spēlēju PSP, kuru man brālis toriz bija uzdāvinājis uz Zimassvētkiem, citi vēl brīnījās, kāpēc es neatkārtoju, bet spēlēju spēlīti. Reāli man jau nebija ko atkārtot, jo ziņaju tikai vienu biļeti un biju uzticējis šo kesāmenu Dievam. Tā nu bija pagājis laiks un bija gandrīz mana kārta, cik prasīju, tad iepriekšējiem nevienam nebija bijusi 1. biļete, tāpēc sāku sajust nedaudz vairāk cerības, bet tad kad līdz manīm bija palikuši 2 cilvēki, tad viens tieši bija paņemis 1 biļeti un tagad tā atradās malā, domāju, ka nu būs galīgi slikti. Tad nāca mana kārta un visas biļetes tieši tad vajadzēja atkal salikt kopā, un es izvilku tieši 1. biļeti. Es biju nereāli laimīgs un pārstresojies aiz prieka, bet nu dabūju 10 balles, vnk brīnišķīgs Dieva brīnums nevis laime, tā nav laime, tas ir Dievs.
Man vidusskolā Dievs nereāli daudz reizes palīdzēja un es visu nokārtoju, tur būtu ko ilgi stāstīt un atcerēties, literatūrā, vēsturē, filosofijā, visos priekšmetos. Es godīgi saku, ka lūdzu Dievu gandrīz vienmēr pirms katra kontroldarba un gandrīz vienmēr bija labs rezultāts.
Tāpat arī lielajā eksāmenā, matemātikai es vispar neko nebiju mācījies, bet tikai tik, cik skolā mums mācīja, to ko zināju, bet Dievs atkal palīdzēja un es dabūju B līmeni. Tāpat arī angļu valodā runājamā daļā man bija jātbild vienam no pēdējiem, tāpēc es zināju biļetes, es jau iedomājos, kura būtu man labāka un sāku domāt, ko es pa to varētu stāstīt un lūdzu Dievu, lai man tā biļete tieši būtu , un bija, tieši tā, bija.
Tad es , kad stājos augstskolā, es gribēju iet mācīties vēsturi, bet eksāmenā dabūju tikai B līmeni, kas man bija ļoti sāpīgi, jo vēsture bija amna stiprā puse, tāpat testa daļa man bija pāri 90%, bet eseja mani noraka, kas man bija iels šoks. Tāpat es ilgi domāju, kur lai es eju, ja es iešu uz LU, tad būs jāmaksā, bet vai vēsturnieks varēs atdot kredītu. Tā nu es ilgi domāju, un nezinu īpaši kāpēc, bet galu galā pagāju garām LU un tā arī neiesniedzu dokumentus, bet aizgāju uz sev galīgi svešu profesiju - kuģu vaditājs. Jāsaka, ka biju bijis tikai jūra dažas reizes ar prāmi uz Zviedriju un atpakaļ un ar mazākiem kuģīšiem ,bet nekāds citāds iespaids man nebija. Es vienkārši zināju, ka Dievs mani vadīja uz šo profesiju. Jo reāli tieši pagāšgad LU vēstures fakultāte tika pārcelta uz citu ēku, kas viennozīmīgi tomēr bojā izglītības kvalitāti.Tāpat es varu iedomāties, ka LU noteikti izglītībbas kvalitāte neies uz augšu. Reāli, ja es nebūtu dabūjis Vēsturē tikai B līmeni, tad es noteikti būtu gājis un iestājies LU Vēsturniekos, bet es esmu sapartis, ka Dieva ceļi ir neizdibināmi.
Tagad mācoties Latja es iegūšu gan kuģa vadīšanas profesiju, gan iegūšu valodu zināšanas, gan arī labi apmaksātu darbu. Un ja gribēšu, tad vienmēr varēšu iet mācīties vēsturi, kas zina varbūt Anglijā, Vācijā,Francijā, viss atkarīgs kādas valodas samācīšo, kā arī vienmēr būs darbs. Protams, tas ir ko es domāju, tad jau redzēs, kur mani Dievs vedīs.
Akadēmijā arī nebija tik viegli, likās , ka būs viegli, bet nē, tomēr te arī bija jāmācās. Skolas laikā gāja kā nu gāja, bija labi. Bet tad pienāca sesija. Man nebija pārāk liels stress, jo ar gudru ziņu, es visu jau biju sācis mācīties divas nedēlās ātrāk. Visgrūtākais eksāmens bija matemātikā (1. semestrī). To es jau ilgi mācījos, teorija bija visgrūtākais. Tā no 30 teorijas jautājumiem biju iemācījies kādas 26 ļoti labi, bet 2 viduvēju un 2 neizpratu īpaši labi. Pirms eksāmena es lūdzu Dievu. Eksāmena rēķināmie uzdevumi bija ļoti viegli, taču teorijā bija ritīga neveiksme, jo tieši trāpījās ie jautājumi, kurus es zināju viduvēji vai neizpratu. Protams, es kaut ko sarakstīju, nodevu eksāmenu un lūdzu Dievu, lai man viss būtu kārtībā, kaut gan domāju ,ka augstāk par 5 nedabūšu. Bet tad man peināca klāt klasesbiedrs un teica, ka man ir 8, es domāju , ka viņš kaut ko sajaucis, bet tad uzzināju ,ka tiešām 8, es biu vnk nereāli priecīgs un patecīgs. Pārējos eskāmenus es arī noliku ļoti labi.
Tad nāca otrais semestris, kas bija daudz grūtāks, bet kaut kā tikai līdz eksāmeniem. Pirmais jau bija ieskaite darba drošībā. varēja dabūt automātu, ja atabildēja ļoti labi instrukcijas, bija tā, ka bija 12 instrukcijas, kuras bija perfekti no galvas jāzina, un tad vajadzēja uz atzīmi atbildēt. Es dabūju 8, kas bija atzīme ar kuru varēja būt visādi. Ņo citām grupām arī ar 8 vajadzēja ieskaiti rakstīt, tāpēc es ļoti šaubījos. Bet bija arī slinkums mācīties, jo negribējās velti mācīties, tā nu es lūdzu Dievu, lai viņš man plaīdz. Galu galā nemācījos instrukcijas, bet azigāju klausīties, kam jāraksta uz vietas, kam nav, un viņa nosauca, ka man nav, kaut gan vienai meitenei pēc manīm alfabētā ar 8 bija jāraksta, atkal biju reāli priecīgs un pateicīgs.
Tad pienāca sesija. Sākšu ar kuģu teoriju, diezgan sarežģīts priekšmets, daudz jāmācās, es mācījos, bet vienalga daudz ko nesapratu, vienīgais , ko es droši zināju, ka jāuzticas Dievam. Tad es gāju atbildēt, pasniedzējs parasti darīja tā, ka ja atbildēja ar terminiem ,tad ķēdes reakcijā viņš visu lika sīki pskaidrot, tāpēc visi zināja, ka pie viņa jāzina ir viss, bet nu es visu protams nezināju. Aizgāju un pajautāja man jautājumu par Rīda diagrammu, es kaut ko pastāstīju, tad ķēdes reakcijā ar vien sīkāk un sīkāk, taču jēgu diagrammai nespēju pastāstīt, jo to neiznāju, tā nu kādu pusstundu minēju, bet neuzminēju, bet galu galā pasniedzējs man ielika ieskaitīts, tas bija vnk nereāli un par to es arī esmu pateicīgs Dievam.
Tāpat līdzīgi bija energosistēmās. Gāju viens no pēdējiem. Pirms manis ļoti daudzi izkrita. Tā nu es iegāju iekšā un izvilku biļeti par kuru stundās nekas īpaš netika stāstīts. Kaut ko sarakstīju, ko pats no dzīves zināju un viss. Aizgāju nodot, pasniedzējs saka, ka jā, bet vajag specifiskāk, kaut kādus modeļus tur par tēmu nosauca, es WFT, nu labi pasku , ka mums tas nebija, tad viņš pasaka, lai parādu kladi, apskatās, jā nebija, nu labi ielika ieskaitīts, pat nepaskatījās vai es pareizi 4 takšu dzinēju esmu uzzīmējis. Es varēju arī zivilkt kādu grūtu biļeti, ka sbija bijusi un nenokārtot, bet Dievs palīdzēja.
Matemātikā šogad es neko nemācījos, jo biju aizbraucis uz Angliju uz nedēlās nogali pirms eksāmena un nebija laiks, tad nu sanāca tā, ka aizgāju uz eksāmenu neko daudz nezinot, tikai pārliečibā, ka es esmu lūdzis Dievu, tāpat mana ģimene, draugi, galu galā dabūju
5 balles. Neko nezinot labi. Kursu pabeidzu.
Nesen arī liku auto vadīšanas eksāmenu. Reāli ar to viņu BMW nebiju praktiski kā braucis, bet nu tas man arī trāpījās. Man jau uzreiz sajūgs nepatika. Tas arī attaisnojās, ceļa diveriz noslāpu, divreiz nobremzēju, kur vajadzēja pasteigties, un daud zar pagriezieniem nočakarējos, barucu tikai max 30 min ar visu izmēģinājumu ieskaitot un protokola uzrakstīšanu. Tāpēc, braucot uz CSDD, domāju, ka neesmu nokārtojis, bet nu viņš man sauc kļudas, nosauca tikai četras, un saka ieskaitīts, es domāju nevar būt kā nekā 1+4+1+5=10, izkritušam taču jābūt, domāju neko neteikšu un dabūšu tiesības, bet nu galu galā izrādījās, ka jaunu punktu sistēma, tagad vērtē kļudu nozīmīgumu. Vnk nereāls Dieva brīnums, 1)nevajadzēja ilgi braukt 2)jaunā sistema 3) inspektor neielika visas kļudas. Es joprojām esmu pateicīgs par to kā man Dievs šajā pusgadā jo īpaši ir palīdzējis, lūgšanās ir spēks, bet ja arī ne vienmēr mēs tā piedomājam, tad Dievs mūs ved vienmēr pareizā ceļa, vajag tikai savu dzīvi uzticēt.
|
